Par Kārļa Serdāna atmiņu pierakstiem "Tālos ciemos"

Ir vēsturnieku pētījumi, ir arhīvu materiāli – tādas visai stingras vēstures liecības. Bet reizēm ir arī pašu līdzcilvēku veikti atmiņu pieraksti, kuros ne vienmēr viss ir absolūti precīzs hronoloģiski un faktoloģiski, bet nereti tajos teiktais var dot ierosmi nopietniem pētījumiem vai pat uz it kā zināmo paskatīties citādi.

Šāds vērtīgs atmiņu apkopojums "Tālos ciemos", kura autors ir Kārlis Serdāns (1905–1981) – militārs darbinieks, Latvijas armijas virsnieka vietnieks 7. Siguldas kājnieku pulkā, vēlāk aktīvs trimdas sabiedriskais darbinieks, Daugavas Vanagu Ročestras nodaļas vadītājs –, ar viņa mazmeitas Rebekas Serdānes un Balvos dzīvojošo Serdānu dzimtas pārstāvju starpniecību ir nonācis Balvu Novada muzejā.

Publicējam šo pierakstu ievadnodaļu, lai Jūs varētu kaut nedaudz iepazīt un izjust to mīlestību pret dzimto zemi un smeldzi par sapņa - tajā vismaz vēlreiz pabūt - tālumu, kas valdīja mūsu tautiešos, kuriem bija nācies doties trimdas ceļos.

Pats garākais cilvēka mūža gājums līdzinās ātri skrejošai dienai, kuras, vakarā atskatoties atpakaļ, mums izliekas, ka nupat vēl bija pusdienas tveices stunda un nav nostaigāts nekāds garais ceļa gabals no tā brītiņa, kad augšup kāpa saules vaigs un iesāka žūt rīta rasa.

Mūža vakarā, laižot acis pāri dzīves gadu skaitam, cilvēks visilgāk mēdz kavēties pie savām jaunības un bērnības dienām, nekad nebeidz turp domas skriet, kur priekš gadiem sākās dzīves gājums.

Dzīvam man nav vairs nolemts aiziet uz to pasaules malu, kur mātes daiņo bērniem šūpļu dziesmas latvju mēlē un rāmi pludo Kurna – Bolupe – Pededze, tecēdamas starp priežu siliem, balto bērzu birzēm un resno (simtgadīgo) ozolu gatvēm.

Tur gan [nav] tik dažādu koku un ziedošu krūmu kā šeitan, un pazemīgākas ir puķu smaržas, tur ciprešu, magnoliju nav nemaz, vīna augs nepadodas un riekstu koka vietā aug biklais lazdu krūms. Manā dzimtenē ilgi velkas ziema, dziļi viņas sniegi un sala bargums iesākas jau oktobrī un atlaisties iesākas tikai marta mēnesī, kad pie mums jau zied tulpes un magnoliju koki. Kad šejienes kviešu druvās rūc kombaini – zeltītie graudi birst maisos, tur rudzi vēl tikai ziedēt sāk, un vasarai ir visai žiglas kājas, bet pakaļ viņai atnāk vēss un lietains rudens, biezas miglas un dienām ilgi nav reizēm redzams saules vaigs.

Un tomēr viņa mīļāka par visu man - šī manu sapņu tālā zeme un šīs zemes pavasara krāšņums tā nespēj mani iepriecināt kā mazās Kurnas krastu ievas, kad es no jauna ožu viņu balto ziedu smaržu, sapņos redzēdams savu dzimteni. Kur Latgales melnais strazds, kas uzticīgi staigā pakaļ turienes arājam, tam dzenot vagu miežu sējai dedzinātā līdumā.

Jā mana sapņu zeme – kur cīruļu dziesmas sveic ganiņu dienas agrumā – dzeguze kūko, dzied lakstīgala.

(Atšifrējumā ir veiktas dažas nelielas korekcijas un beigās pabeigta frāze no nākamās lapas.)

Un vēl mazliet no šiem materiāliem - karte no šiem atmiņu pierakstiem (pēc atmiņas veidota).

 

Pateicamies Rebekai Serdānei par informatīvo un dāsno materiālo atbalstu Balvu Novada muzejam.