Benedikts Skrinda (Šogad - 155) un Balvi

Pirms 155 gadiem 1868. gada 22. februārī Liepas Mukānos (Līksnas pagasts, netālu no Daugavpils) dzimis Benedikts Skrinda.
Balvu draudzē Benedikts Skrinda kalpoja no 1914. līdz 1923.gadam. B.Skrindas kalpošanas laikā Balvu Romas katoļu draudzes baznīcas priekšā uzcēla sarkanus ķieģeļu vārtus, pārbūvēja vecās saimniecības ēkas, un uzcēla jaunu plebāniju.

B. Skrinda darbojās Latgalē ne tikai kā draudžu prāvests, bet bija arī aktīvs sabiedriskais darbinieks, tas attiecināms arī uz Balvu periodu. Pirmā pasaules kara laikā 1915.gadā Balvos izveidoja Latgales bēgļu aprūpes biedrības Balvu nodaļu kurā B.Skrinda darbojās kā kasieris. Nodaļa apgādāja bēgļus un uzturēja skolu karā cietušo un bēgļu bērniem, skolu vadīja B.Skrinda. Fragments no Teklas Zelčas atmiņu pieraksta, kas publicētas laikrakstā “Vaduguns” 1990.gada 11.decembra numurā: “Tas bija ap 1915. vai 1916.gadu. Vēl biju maza. Benedikts Skrinda bija par priesteri katoļu baznīcā... Kad Pirmā pasaules karā radās daudz bēgļu gan no Kurzemes, gan Lietuvas Benedikts Skrinda viņus visus pieņēma. Viņam uz Ezera ielas bija maza mājiņa. Baroja bēgļus tāpat kā citus trūcīgos cilvēkus ...”
1917.gadā B.Skrinda piedalījās Latgales kongresā kā delegāts no Balviem. Darbojoties Balvu draudzē, viņš piedalījās Latgales skolotāju kursu rīkošanā un vadīšanā. 1917.gada oktobrī kursi notika Bērzpils pagasta Puļinovas pusmuižā, otrajā mācību gadā kursi turpinājās Balvos. Atmiņās par skolotāju sagatavošanas kursiem kursante Sofija Leonova-Sarkane stāstīja, ka vienu vai divas reizes gada laikā uz skolu atbraucis baznīckungs Skrinda pārbaudīt kursantu zināšanas ticības mācībā. Izlaiduma dienā uz skolu atbrauca arī Kazimirs Skrinda un Benedikts Skrinda, kursanti šajā dienā izrādīja ludziņu, lasīja dzejoļus, saņēma liecības.
Kad Latvijas teritorijā bija nodibinājusies padomju vara ar Pēteri Stučku priekšgalā, Balvos vietējie lielinieki izveidoja revolucionāro komiteju, kas pārņēma varu. Balvu Romas katoļu draudzes prāvests bija spiests slēpties. 1939.gadā izdotā žurnālā “Katōļu Dzeive” Nr 5. rakstā “Pyrms 20 gadiem” teikts, ka 1919.gada februārī kāds labvēlis sūtīja prāvestam ziņu, ka sapulcē esot pieņēmts lēmums Skrindu nošaut. Tāda pat ziņa pienākusi arī skolotājai R.T. (Rozālija Tabine?), ar lūgumu ziņu nodot prāvestam. Abi šie labdari bija izpolkoma (izpildkomitejas) ierēdņi. Klausīdams draudzes locekļu lūgumam prāvests devās projām no Balviem. 2.februārī dievkalpojuma laikā mācītājs paziņoja, ka 4.februārī viņš nebūšot Balvos, bet braukšot uz Cūkusalu izvadīt mirušo. 3.februārī baznīcas plebānijas pagalmā iebrauca pajūgs ar bruņotiem vīriem. Kalpotāja Anna Lībeņa teica, ka nezinot kur ir prāvests. Tā vajātāji aizbrauca projām, bet uz visiem ceļiem, kas veda uz Balviem tika nostādīta bruņota sardze. Vairākas dienas pēc kārtas pārmeklēja plebāniju. Aizbraukdams no Balviem, prāvests bija atstājis vēstuli Bēržu darudzes vikāram, lai pārsvētdienās ierastos Balvu draudzē noturētu dievkalpojumus un apkalpotu draudzi. Divas svētdienas viņš tā arī darīja, bet tad dabūja zināt ka arī viņu gatavojās arestēt par to, ka apkalpo Balvu draudzi, tā viņš uz Balviem vairs nebrauca. Laikraksts “Līdums” Nr.241 (15.12.1918.) rakstā “Trīs latgaliešu mācītāji nošauti”, ziņoja, ka Rīgas latviešu katoļu aprindās saņemta ziņa ka Latgalē lielinieki esot izrēķinājušies ar trīs mācītājiem, starp nošautajiem minēts arī Balvu mācītājs “... pazīstama Pēterpils baznīckunga, laikraksta “Drywa” redaktora brālis Benedikts Skrinda”. Šī ziņa nebija patiesa, četrus mēnešu B.Skrinda slēpās pie Zaharāniem Sudarbē. Vēlāk viņš atkal atgriezās savā Balvu draudzē un turpināja vadīt dievkalpojumus.
B.Skrinda 1920.gadā izveidoja Sprogu Romas katoļu draudzi. Draudzei tika piešķirta zeme un uzcelta baznīcas ēka. 1922.gadā B.Skrinda sāka noturēt dievkalpojumus. Netālu no tagadējās baznīcas uz Dampadruvas kapu pusi esot saglabājies vēl 20.gadu sākumā savesto akmeņu krāvums, tur B.Skrinda bija iecerējis celt jaunu baznīcu.
1923. gadā pēc arhibīskapa Springoviča uzaicinājuma B.Skrinda iestājās Mariāņu Kongregācijā un devās uz Mariampoli (Lietuva) uzsākt noviciātu (klosterdzīvi). Atgriezies Latvijā B.Skrinda nodibināja Viļānu Mariāņu Kongregāciju.
1947. gada decembrī PSRS varas iestādes klosteri slēdza un lika visiem klosterbrāļiem atbrīvot telpas. Benedikts Skrinda neļāvis noņemt krustu, tādēļ mantu pārnešanas laikā viens no miličiem viņu pagrūda. Benedikts Skrinda nomira dažas dienas pēc šī atgadījuma, 1947.gada 10. decembrī, apglabāts Viļānu baznīcas dārzā.

Benedikts Skrinda ir sarakstījis un izdevis vairākas garīga un vēsturiska satura grāmatas. „Svātam Stanislavam Kostkai” (1913), „Jēzus Kunga sirds mēness” (1920), „Par vysusvātōkū sakramentu” (1921), „Apdūmoj un izmeklej” (1926), „Atmiņas par Kazimiru Skrindu” (1936), tulkojis Tomasa nu Kempis „Par Kungam Jezum pakaļdareišonu” četras grāmatas (1936).
Darbodamies Balvu draudzē Benedikts Skrinda veica pierakstus par notikumiem Balvos, ko nosauca par  “Balvu hronika”, tajos viņš savu priekšteci Antonu Rimoviču nosaucis par “īsteno Balvu miestiņa dibinātāju”.

“... Balvos katoļu sabiedrības garīgais vadītājs bija B.Skrinda. ... B.Skrinda aicināja lasīt latgaliešu avīzi, piedalīties baznīcas korī...( A.Konāna “Latgolas Bolss” 20.04.1957.).
1997.gada 31.maijā Balvu rajona Latgaliešu kultūras biedrības priekšsēdētājs Antons Slišāns izteica domu uzlikt piemiņas plāksnes Antonam Rimovičam, Benediktam Skrindam un Rozālijai Tabinei. A.Slišāns bija pat ieteicis piemiņas plāksnes tekstu B.Skrindam “Rakstnīks, Marijaņu klūstera I tipografejas dybynuotuojs Latgolas goreiguos i kulturas dzeives rūsynuotuojs Benedikts Skrynda (1868.-1947.) ir struoduojis Bolvu Romas katoļu draudzē par prāvestu nu 1914. leidz 1923.godam”.

Ruta Akmentiņa, izmantoti Balvu Novada muzeja krājuma materiāli