Latviešu zemnieku sētā līdz pat 20. gs. sākumam sieru gatavoja no biezpiena (latgaliski sipisnīks). Mīkstais sildītais siers bija galvenais siera veids Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē, bet presētais, cietais siers tika gatavots Latvijas austrumu daļā - Sēlijā un Latgalē.
Siera gatavošanā dažādos novados, nereti pat vienā apvidū, bija vērojamas atšķirības, piem., biezpiena un piena daudzuma attiecību izvēlē, piedevu (sviesta, krējuma, olu, sāls, ķimeņu) daudzumā un pievienošanas veidā.
Latviešu folklorā atklāta siera rituālā nozīme - tas tika gatavots lielākajos cilvēka mūža godos, darba un gadskārtu svētkos. Arī mūsdienās Ziemeļlatgales lauku saimnieces goda lieta (saimniekiem - ols) ir prasme sit, vuoreit sīru. Tas ir viens no iecienītākajiem Latgales kulinārā mantojuma ēdieniem, ko katra saimniece gatavo tikai pēc viņai labi zināmas receptes.
Video no Balvu Novada muzeja arhīva.
Siera sējēja - Jevgenija Pundure (dzimusi Žukovska), Vīksnas pagasts "Gobas''.
Filmēja Astra Tjunīte.